Pseidoepiletiskas, jeb funkcionālas lēkmes

Kas ir funkcionālas lēkmes?           

Funkcionālas lēkmes lēkmes ir viena no biežākajām epilepsijas diferenciāldiagnozēm. Šīs lēkmes atšķirībā no epilepsijas var izskatīties tāpat vai ļoti līdzīgi epilepsijas lēkmēm, bet tās nav izraisītas ar epileptisku aktivitāti galvas smadzenēs. Tēlaini izsakoties, šo lēkmju mehānismu varētu raksturot kā galvas smadzeņu tieksmi nestrādāt pareizi, kad tās ir pārslogotas ar stresu. (Ļoti līdzīgs attīstības mehānisms kā veģetatīvajai disfunkcijai).

Dažādie nosaukumi un izpausmes

Psihogēnas neepileptiskas lēkmes tiek sauktas dažādos vārdos, piemēram, pihogēnas neepileptiskas lēkmes, neepileptiski notikumi, disociatīvas lēkmes, pseidolēkmes, pseidoepileptiskas lēkmes, psihogēnas lēkmes, funkcionālas lēkmes un konversijas lēkmes. Latvijā biežāk tiek lietots pseidoepileptisku lēkmju un funkcionālu lēkmju nosaukums. Dažiem pacientiem kāds no šiem nosaukumiem patīk vairāk, kāds mazāk. Neviens no šiem nosaukumiem nav ideāls visiem pacientiem, tomēr visi šie nosaukumi raksturo vienu un to pašu slimību, kas raksturojas ar epilepsijai līdzīgām lēkmēm, bet tās neizraisa epileptiska galvas smadzeņu aktivitāte, tāpēc tās neārstē kā epilepsiju, jo pretepilepsijas medikamenti pret tām nepalīdz. Tieši tāpat kā epilepsijas lēkmes, psihogēnas neepileptiskas lēkmes var izpausties ar apziņas zudumu, krišanu, traumām, urīna inkontinenci un ir sen pierādīts fakts, ka pacientiem šīs epizodes neizraisās apzināti, pacienti neizliekas, ka viņiem ir lēkmes. Šī ir bieža un skaidri aprakstīta saslimšana. 5- 30% pacientu, kas ārstējas ar epilepsiju, beigās izrādās, ka ir arī vai tikai pseidoepileptisku  lēkmju diagnoze. Uzstādot šo diagnozi, pacientam ir iespēja pakāpeniski atteikties no pretepilepsijas medikamentiem un uzsākt pareizu ārstēšanu, kas palīdz lielākajai daļai pacientu.

Funkcionālo lēkmju iemesli

Pseidoepiletiskām lēkmēm ir dažādi iemesli, dažādiem cilvēkiem, tās tiek sauktas arī par stresa lēkmēm. Lielākai daļai pacientu lēkmes attīstās pēc izteiktām emocijām vai stresa, bet bieži vien šo stresa momentu nevar uzreiz apzināties, atcerēties, daži pacienti to noliedz vai nevēlas atcerēties, jo lielākajai daļai pacientu ir bijusi psiholoģiska vai fiziska trauma (pat vardarbība) anamnēzē. Pseidoepiletisku lēkmju slimība attīstās jau minētās psiholoģiskās traumas rezultātā, vai ir kādi blakus iemesli, kas nosaka šīs slimības attīstību. Pacientiem, kam ir sākusies šī slimība, var būt dažādi lēkmju „palaidējiemesli”, piemēram, nepatīkamas situācijas, emocijas, fizioloģisks kairinājums, domas vai atmiņas. Pacienti ne vienmēr apzinās šos palaidēja mehānismus. Psihogēnas neepileptiskas lēkmes tiek raksturotas arī kā organisma atbilde uz stresu, nervu sistēmas pārslodzi.

Funkcionālo lēkmju biežums

Apmēram 75% cilvēku ar psihogēnām neepileptiskām lēkmēm iepriekš ir bijusi diagnosticēta epilepsija, vidēji paiet ~ 7,5- 10 gadi, kamēr ārsti nonāk līdz šai diagnozei, bet šādas sakarības vērojamas visā pasaulē. Apmēram 10% pacientu ir vienlaicīgi epilepsija un pseidoepileptiskas lēkmes, šajā gadījumā līdz pilnīgai lēkmju veidu atšķiršanai var paiet pat 20 gadi. Pēc diagnozes izskaidrošanas ~ 1/6 pacientu lēkmes pāriet pašas no sevis. Puse no pacientiem pilnībā atbrīvojas no lēkmēm pēc pareizas āsrtēšanas. Lēkmes parasti tiek ārstētas ar psihoterapiju (kognitīvi biheiviorālo terapiju), kas šobrīd ir vienīgais apstiprinātais ārstēšanas veids, tomēr pacienti, kam iepriekš bija aizdomas par epilepsiju, nekādā gadījumā nedrīkst patvaļīgi un pēkšņi pārtraukt pretepilepsijas medikamentu lietošanu, jo tas var būt ļoti bīstami. Daudzi pacienti, kas funkcionālo lēkmju laikā vai to sākumā spēj apzināties apkārtni, var izmantot dažādus vingrinājumus, kas palīdz apturēt lēkmes un iemācīties tās kontrolēt, neļaut lēkmēm attīstīties. Daudziem pacientiem piemērots liekas sensorās nomākšanas vingrinājums (spiediet šeit, lai saņemtu izdrukājamu vingrinājumu, izdrukājiet to un iemācities pielietot).

 Uz sākumu-->